Pirmais solis

Ilgi domāju, ar kurām bailēm sākt. Sapratu tikai to, ka jāsāk ar kaut ko no mierīgā gala, no kā mazliet bail ir, bet gluži melns gar acīm negriežas. Vispār tam lēmuma procesam stipri miksējās klāt vēlme sajust, ka dzīvot gribu un par sevi cīnīšos. Lai nu ko, bet to tiešām sajutu...

Mans pirmais solis izaicinājumā: pārvarēt bailes no augstuma.

Baiļu pakāpe manā skatījumā tādā ļoti aptuvenā vērtējumā no 1 līdz 10 bija ap 4. Man noteikti nav paniski bail no augstuma un nekad arī nav bijis. Pavisam cita runa ir par nestabilitāti un grūti kontrolējamiem apstākļiem. Līdz ar to man uzreiz bija skaidrs, ka īstas bailes sajust uz skatu torņiem ar drošām margām un ērtām kāpnītēm diez vai izdosies. Vismaz līdz šim nav bijis tā, ka baidītos braukt stikla liftā vai stāvēt pie augšējo stāvu logiem augstceltnēs. Kur lai noķer kaut mazliet to sajūtu, ka viss nav droši un super ergonomiski, turklāt augstums ir stipri virs ierastā mūsu ikdienā? Miglaini atcerējos kaut kur senāk internetā redzētas bildes ar cilvēkiem kaut kādā metāla tornī. Te man @sanbernars operatīvi palīdzēja saprast, ka tas, par ko domāju, ir Kuldīgas adata. Uzreiz izlēmu, ka tas būs mans baiļu testeris nr. 1. Ja kāds nezina, tas ir vecs 220m augsts radio sakaru tornis, ko šobrīd amatieri-entuziasti izmanto radio sakariem savām vajadzībām un izklaidēm. Daudz neiedziļinājos tajā, kā tur būs kāpt un vai nebūs kādi ierobežojumi. Tagad padomājiet. Parasta deviņstāvene ir 27m augsta. Brīvības piemineklis ir 43m augsts. Viesnīca (Radisson Blu) Latvija Rīgas centrā iepretī Brīvības piemineklim ir 86.5m augsta. 220m ir fucking daudz,ja tie jāvēro pa vertikāli no savas skudras perspektīvas.

Kas ir interesanti, manam vīram ir stipri bail no augstuma, bet viņš momentā pieteicās kāpt ar mani kopā. Viņam gan arī pēc nokāpšanas kādu pusstundu bija vēl kamols kaklā un kājas mazliet mīkstas, bet tieši viņš kāpa pirmais un palīdzēja man ar savu apņēmību nesākt svārstīties vēl pirms visa pasākuma.

Tātad. Šorīt piecēlāmies, sagaidījām brāli Janci, kurš bija piekritis paauklēties ar Teo, kamēr mamma ar tēti ķer adrenalīnu, sameklējām cimdus, bikses un cepures un devāmies ceļā. Pa ceļam izlasījām, ka tornim ir pieslēgta signalizācija, kuru jau kāds esot atvienojis, un vispār ir bijuši gadījumi, kad iesaistās arī policija. Labi. Nebija grūti samierināties ar domu, ka varbūt arhīvos piereģistrētais administratīvais pārkāpums varētu dienās liegt iespēju strādāt valsts iestādē. Kaut kā tas tāpat nebija nekad licies iekārojams karjeras scenārijs. Par to nesatraucos. Vienlaikus iedomājos, ka man nekādu nepatīkamu atgadījumu ar policiju vispār nekad nav bijis, tā kā nav ko uzburt briesmu ainas. Varbūt tas ir kaut kas, kam pienākusi sava reize.

Laiks nebija tas sliktākais, bet nedaudz tizli, ka bija apmācies un tornim nevarēja īsti saskatīt galu. Tas tāds throwback no mūsu medusmēneša piedzīvojumiem Tatros baltā mākonī... 😏Galvenais nosacījums bija, lai nav ledus un stipra vēja. Mīnusu nebija, un vējš likās diezgan mierīgs. Labi. Aizbraucām, izkāpām, saģērbāmies. Vīrs teica, ka šis pasākums saucas tā: "Kad sievai aizveras." Nevar nepiekrist.

Kad nonācām pie torņa, uzreiz jau neiepatikās skats, ka tornim apakšā trepes neiet ne tuvu līdz zemei, - es tajās vispār tiku ar grūtībām, uzkāpjot uz torņa pamatnes. Nākamais satraucošas moments - tās trepes ir atlūzušas no stiprinājumiem un šūpojas. Forši. Tieši virs galvas kādu 2.5m augstumā ir tāda kā lūka vai režģis ar slēdzeni un signalizācijas vadiem. Uzkāpu līdz lūkai un sapratu, ka man ir nereāli bail kāpt tai apkārt, nevis cauri. Signalizācijas vadus kāds jau bija pacenties pārkniebt, bet lūka bija aizslēgta. Lai tiktu augšā nekas cits neatliek kā nokāpt no kāpnēm un gar pirmās platformas malu ievilkties platformas laukumiņā. Nezinu, kas man tajā visā apkārt līšanā tik ļoti neuzrunā, bet es nokāpu atpakaļ lejā uz torņa pamatnes. Šajā mirklī es teicu, ka nekur es nekāpšu un man tas n... nav vajadzīgs. Sākām smieties. Tad es teicu, ka man jāpadomā. Kādu minūti pamīņājāmies uz vietas. Sergejam laikam ir baigā drosme iekšā. Ar visu to, ka viņam ir bail jau no salīdzinoši neliela augstuma, šis nav viņam kaut kā īpaši iekšēji motivēts izaicinājums, trepes šūpojās, lūka bija ciet un vispār vēl ļoti tālu līdz virsotnei, viņš saņēmās pirmais un pārrāpās gar sānu uz pirmās platformas. "Te ir daudz labāk," bija vārdi, ar kuriem viņš mani pārliecināja kāpt. Un tā mēs sākām kāpt.

Neko. Man no paša augstuma kā tāda nav izteikti bail, nepatīk neziņa par savu spēju kontrolēt situāciju. Bet pie šādiem augstumiem arī man bija bailīgi, visu laiku ļoti koncentrējos uz to, ko daru, izjutu katru soli, rokas pārlikšanu, apģērba aizķeršanos šur un tur, sajūtas muskuļos, brāzmas. Aptuveni 140m augstumā bija punkts, kurā apstājāmies un sapratām, ka pietiek. Pietiek, jo bailes ir sajustas un pārvarētas, augstums jau tur ir ļoti jūtams un tālākais būtu tīri aiz spītības. Varētu, ja būtu tāda sajūta, ka vajag. Ka tur būs forši. Bet šajā laikapstaklī gan nelikās, ne ka tur, augšā, būs baigi forši, ne arī, ka to par katru cenu vajag. Varbūt vasarā, kad skats varētu būt baudāmāks, saule nerietētu četros un no pašas augšas arī kaut ko varētu redzēt. Varbūt. Nu, ja liksies, ka esam kļuvuši kaut kādi mīkstie un vajag izkāpt no komforta zonas.

Vai es noķēru kādas īpaši foršas sajūtas? Mm... Nē. Noteikti ne kāpiena laikā un arī pēc tam ne. Bija jautri un nosmējāmies par visa šī pasākuma stulbumu. Pavisam noteikti negribējās lēkt lejā, kas ir neslikti... Bet noteikti ir jēga kaut ko tādu pastulbu izdarīt, ja grib sajust, ka spēj pārvarēt sevi.

Grūtākais? Droši vien katram kas savs, bet man - fiziskais vājums. Rokās. Katru otro vai trešo platformu izmantoju, lai pāris minūtes atpūtinātu muskuļus, jo tiešām jutu, kā sagurstu. Šis arī bija tas faktors, kas lika padomāt pie tiem 140m,vai man noteikti vajag 220m, jo vēl ir jānokāpj arī lejā, un kāpšana lejā ir tikpat grūta kā kāpšana augšā. Nu tā. Otrreiz kāpt baigi neprasās, bet laikam jau varētu pie attiecīgās motivācijas.

Dažos mirkļos piezagās nelielas bailes par to, ka roka vai kāja varētu paslīdēt, bet savākties un neļauties bailēm var, atceroties, ka 20cm augstumā, ar visām četrām pekām turoties, taču nekas tāds nenotiek. Tātad nav nekāda iemesla novelties arī tajā augstumā, jo tādu tizlumu varētu izskaidrot vienīgi ar dabisko atlasi, bet laikam taču neesmu tik tizla, ka man nevajadzētu eksistēt.

Par nākamo izaicinājumu man jau viss ir skaidrs. Ar vienu nosacījumu - ja janvāra pirmajā pusē Tatros būs sniegs. Freeride zonas un stāvas klintis mani jau gaida.