Otrais solis

Viena no manām bailēm bija un joprojām ir dažādas ekstrēmas aktivitātes: riskantas, neierastas un vēl jo vairāk tādas, ko daru pirmo reizi. Tas nav obligāti kāds sporta veids, bet šoreiz man bija tāda iespēja.

Mans otrais solis baiļu izaicinājumā: viss ekstrēmais, kas saistās ar bailēm notizloties riskantā mirklī.

Šoreiz mana izvēle krita uz snovošanu freeride zonā Tatros, kur bijām janvāra sākumā. Tas varbūt kādam ir pilnīgākais sīkums, bet ne man. Pirmajā dienā, kad ieradāmies uz kalna, vēl neko tādu neplānoju darīt, jo iepriekš kalnos ar dēli braukusi nebiju un vispār iepriekšējos 2 gados, šķiet, tikai 1 reizi biju uz dēļa stāvējusi. Attiecīgi nekādas darīšanas ar freeride zonām augstu kalnos man nekad nebija bijis, biju sabijusies jau par braukšanu pa sarkanajām trasēm ne tajos labākajos sniega apstākļos. Īsi sakot, vēl nebiju iesildījusi ne savas braukšanas prasmes, ne pārliecību, ka varu izdarīt kaut ko vairāk par braukāšanu pa slēpošanai sagatavotām trasēm. Sergejam tomēr tās likās pupu mizas, un taisnā ceļā mēs uzbraucām līdz pašai kalnu virsotnei.

Inta virsotnītē

Es uzticējos. Tas man šobrīd izraisa smaidu, jo Sergejs nezināja, cik sūdīgi ar mani būs.

Tātad izaicinājums bija nobraukt no kalna gandrīz virsotnes līdz apakšai lielākoties ārpus slēpošanai sagatavotām trasēm. Es smagi izgāzos. Tas bija vienkārši briesmīgi.

Vispirms vajadzēja pa tādu zilās/sarakanās trases miksu nobraukt nedaudz zemāk, aizlīst ārpus nožogojuma, paiet nelielu gabaliņu līdz pavisam nedaudz stāvai nogāzītei, kuras pašā augšā no ne tās biezākās sniega segas apakšas līda ārā klienšu bluķi un akmeņi, bet zemāk bija manāmas mazo eglīšu galotnes, kas spraucās ārā no kupenām. Sniegs bija visā visumā diezgan labs, vienīgi, tā kā snidzis šoziem nebija pārāk daudz, tad to mazo eglīšu visās malās bija vairāk nekā sajēgas.

Skats no augšas uz to zonu, no kuras sākām nobraucienu

Pastāstīšu citiem tieši tikpat lieliem nejēgām kā es, kāds ir āķis, lai nenotiktu tā kā notika man: pūderī nevar braukt lēni, jo momentā tu sāc grimt sniegā, apstājies pašās nepiemērotākajās vietās un riskē ar kantīm ieķerties visādos no sniega virspuses nemanāmos egļu zaros. Kāpēc tā ir problēma? Jo, tiklīdz šādā pūderī nokrīt, ir ļoti grūti piecelties kājās un uzsākt braukt. Tas tādēļ, ka sniegs ir apmēram līdz jostasvietai, ļoti mīksts un irdens, bet rokas nav tik garas, lai sasniegtu stingru pamatu, pret ko iegūt atbalstu, lai pieceltos. Tā savukārt kļūst par jūtamu problēmu tad, ja sāk zust spēks no nemitīgās kārpīšanās pa sniegu, mēģinot sevi aiz matiem izcelt no kupenas kopā ar visu dēli. Konkrēti es nokritu laikam visus iespējamos nevēlamajos veidos - uz mutes, uz pakaļas, ar dēli iekšā pusapraktā eglē, pie akmeņiem, pilnīgi līdzenā vietā utt.

https://video.wixstatic.com/video/6142b5_c5d7812f9b37469596d3ed3c07f43642/1080p/mp4/file.mp4

Pats sākums tam murgam

Viss sākās ar jau pieminēto nedrošību vispār braukt, un tā es uzsāku šo braucienu pārāk lēnu, un, ieraugot nogāzes stāvumu, mani laikam nekas nebūtu varējis pierunāt maukt lejā taisni. Sergejs visādi nopūlējās mani pierunāt, bet laikam jau rūgtas mācības labāk nostrādā (nezinu gan, vai šajā gadījumā būs tāds "nākamreiz zināšu labāk", jo es šaubos, ka tāda nākamā reize būs) par pieredzējuša cilvēka padomiem. Ironisks smaidiņš.

Man nav ne mazākās nojausmas, cik garš bija paredzēts nobrauciens. Pirms gada, kad Sergejs pa šo vietu bija braucis, viss izskatījās mazliet citādi - sniega bija vairāk un viesulis nebija gājis pāri mežam. Katrā ziņā pirmais posms bija gandrīz elementārs uz pirmo acu uzmetienu - samērā tīra nogāzīte, kam sekoja ar sīkām eglītēm "piebārstīta" lēzenāka daļa. Šeit sākās lielākās auzas. Man nelikās, ka esmu tik vāja - gan fiziski, gan emocionāli. Šķiet, ka šajā nogāzes lēzenajā daļā, manevērējot ap kociņiem un akmeņiem un, vienkārši sakot, mīžot no katra sīkuma, nokritu reizes 30-50 - kaut kur tajā diapazonā. No sākuma es smējos, tad sāku lamāties kā nekad mūžā neesmu lamājusies. Pēc kāda laika es no izmisuma un pārguruma jau sēdēju un raudāju. Kliedzu pa visu to ieleju, ka nekad mūžā vairs ar dēli nebraukšu un visu inventāru ielikšu pārdošanā, tiklīdz ieradīšos mājās. Tas viss nelielais posms prasīja diezgan ilgu laiku, jo es nepārspīlēšu - ir ļoti nogurdinoši atkārtoti ar pāris minūšu pauzi rakt sevi ārā no kupenas, meklēt atbalstu, stutēties augšā. Rokas un kājas bija lupatās. Kaut kā nebūt tikām līdz mežam, ārpus šīs jobano mazo eglīšu galaktikas. Drīz vien sapratu, ka tagad jau es krītu no tā, ka esmu tik pārgurusi, ka nespēju savaldīt dēli un stūrēt pa izdevīgākajām vietām. Dēli novilku un tālāk gājām ar kājām. Tas arī nav nekāds tur joks pa to sniegu, lai gan salīdzinoši šis vēl bija sīkums. Un tad - vai tu re ko! - izrādījās, ka foršajai mežotajai zonai kaut kad laika posmā no pagājušā gada ziemas līdz šī gada ziemai ir gājusi pāri viesuļvētra. Tas nozīmē to, ka lielas, garas egles ir sagāzušās juku jukām - izrautas ar saknēm, pusstumbrā nolūzušas, krustām šķērsām utt. Tam visam tikt cauri var, bet tas arī prasa spēku, un ir mazlietiņ bīstami tajos momentos, kad snova zābakos ar biezu zoli un cietu stulmu (nelokās potītes, pēda, un ir grūtāk balansēt uz nelīdzenas virsmas) ir jāiet pāri pa koka stumbru ar dēli padusē apmēram 3+ metrus virs zemes. Nu tā kaut kā.

Šādi izskatas vieta, kurā nevajag bremzēt, apstāties, krist un čakarēties. Ir jābrauc. Un tā izskatās jobanas eglītes

Rezultātā biju sasvīdusi viscaur slapja, vienam no maniem zābakiem kaut kur bridienā noplīsa un pazuda zole, dzērām ledus aukstu kalnu strauta ūdeni ar saujām. Beigu beigās iznācām kaut kādas trases malā pēc laika, kas man šķita vesela mūžība. Vienā brīdī kaut kur tā visa pasākuma vidū mani pārņēma sajūta, ka es neaiziešu mājās. Tas tiešām likās gandrīz vai utopiski, ka es, Inta, varētu kaut kam šitādam izbrist cauri. To vien darīju kā lamājos. Biedēja tikai divas domas - ja nespiedīšu sevi atkal un atkal celt kāju un spert soli, tad alternatīva ir te nosalt. Kaut kādā mērā arī doma par dēlu mājās palīdzēja mazliet savākties. Iznākot ārā no meža, visi muskuļi trīcēja, knapi kaut kā nobraucu lejā.

Taisnību sakot, turpmākās dienas es tomēr braucu atkal ar dēli, tikai šoreiz pa trasēm, un tur viss bija kārtībā. Arī inventāru neesmu pat mēģinājusi notirgot. Es nezinu, kā Sergejs izturēja manu nemitīgo čīkstēšanu un lamāšanos (ne uz viņu, bet gan uz to vājprāta situāciju, sevi un šo izaicinājumu). Manuprāt, man būtu ļoti pamatīgi jāpiemaksā, lai es vēlreiz līstu šādā vietā, kur nav redzams ne gals, ne mala. Kaut ko patrenēties varētu, ja runa būtu par, teiksim 100m garu posmu. Bet intereses man vairs nav. Diezgan traumatiska pieredze.

Te jau cita diena. Sēžu uz trases un tēloju, ka apsēdos, nevis nokritu

Es nesaprotu, no kurienes Sergejam ir tāda drosme, varu tikai pabrīnīties. Tā kā es viņu totāli uzmetu, turpmākās dienas pa visādām kraujām ārpus trasēm viņš brauca viens. Vienā no tām gan bija ļoti slidena un "slidena" situācija, kas varēja beigties stipri bēdīgi, un arī viņš šādās reizēs sajūtot, ka, velns, tomēr dzīvot gribas un ir mazliet jāapskata nogāzes tuvāk, pirms nesties pa tām no pašas augšas. Un vēl vajagot līdzi nelielu cirvīti tām situācijām, kad nekontrolējami slīdi lejā pa apledojušu nogāzi un nezini, vai apstāsies pirms vai pēc tam, kad būsi pārlauzis sprandu.

Cik pamatotas bija manas bailes? Diezgan stipri pamatotas. Jēga tur līst? Nekāda, ja nesaprot, ko dara, un nemāk to darīt. Ir kaut mazliet jāsagatavojas. Ja saprot, ko dara un prot to darīt, tad jēga ir - diezgan forša izklaide. Vai es šo darītu vēlreiz? Nosauciet naudas summu.