Pieci soļi nezināmajā

Nezinu pat, no kurienes lai sāk. Tik daudz ir noticis, tik daudz ir radīts, tik daudz izdzīvots un atlaists. Šis gads visticamāk daudzus cilvēkus ir piespiedis nonākt saskarē ar vismaz pāris savām personīgajām bailēm. Šis ir gads, kurš prasa milzīgu uzdrošināšanos riskēt, atsakoties no stabilitātes. Ja palasa kādus karjeras ieteikumus šim gadam, tad iesaka darbu nemainīt, jo tagad taču uzņēmumi tik ļoti nelabprāt kādu ņemot darbā. Ja sāk meklēt iespējas papētīt pasaulē vēl neredzēto, nepiedzīvoto, tad uzreiz jau uzlec brīdinājumi rūpīgi apdomāt, vai šajā laikā to tiešām nepieciešams darīt. Droši vien katrs pats zina vēl 50 mazāk dramatiskus piemērus. Var jau būt, ka šādi mēs sevi no kaut kā pasargājam. Varbūt. Tikai visam, absolūti visam pasaulē ir alternatīvā cena. Lai vai ko es izvēlos, šajā mirklī tā izvēle man maksā pārējo neizdarīto izvēļu cenu. Un jā, mēs vienmēr izdarām labākās izvēles, ko esam spējīgi izdarīt - ar šī brīža izpratni, ar šī brīža resursiem, ar šī brīža pieredzes bagāžu, ar šī brīža emocionālo gatavību. Neko citu, kā vien pašu, pašu labāko. Paies 5 minūtes, un šis "pats labākais" varbūt jau būs mainījis būtību un saturu. Kādam varbūt itin nekas būtiski nemainās arī 5 gadu ietvaros. Tas visticamāk saistīts ar gatavību mainīties, elastīgumu, domāšanu (tajā izpratnē, kas angliski būtu mindset).

Pirms nepilnas nedēļas vienās foršās kāzās katram viesim bija par sevi vai par savu otro pusīti jāpasaka kāds interesants fakts, ko kāzu vadītājs piefiksēja un vēlāk lika pārējiem minēt, vai šie fakti ir patiesi vai nav. Es laikam nekad nebūtu domājusi, ka Sergejs par mani no visa, ko varētu izvilkt no mana dzīves stāsta, izvēlēsies šo: Inta esot pārstājusi baidīties riskēt, sākusi darīt to, kas patīk, attiekusies no stabilitātes.

Ja es būtu izvēlējusies kaut ko par sevi teikt pati, visticamāk teiktu, ka protu restaurēt antīkas mēbeles, jo tas šķiet kaut kas vairāk akmenī iecērtams. Kaut kas pārbaudāms. Fakts, kas ir izmērāms. Sergejs ir diezgan tāds racionāls un mērāmu lietu cienītājs, līdz ar to es biju pārsteigta par viņa izvēli.

Lai vai kā, te būs vairāku mēnešu garu piedzīvojumu atskaite. Spriediet paši, vai bailes ir pārvarētas. Es izteikšos (cerams) īsi un pēc būtības par notikumiem, un to, vai manā skatījumā tā dzīvot ir bijis to vērts.

MANI SOĻI IEKŠĀ, CAURI UN OTRPUS BAILĒM:

- Izteikt viedokli, kas citiem nav ērts un izdevīgs. Šis man personīgi kā rūdītam "visiem pa labam" darītājam ir smagsvars. Es gan atkal atzīšu, ka negāju šo darīt vienkārši izaicinājuma pēc vai lai tikai tracinātu cilvēkus ar nevajadzīgu viedokli. Vienmēr un visur paturu prātā daudzkārt citēto teikumu, kura pirmavotu šobrīd nepateikšu: "Pirms tu runā, ļauj saviem vārdiem iztiet cauri trīs vārtiem: vai tie ir patiesi? vai tie ir nepieciešami? vai tie ir labestīgi?" Daudz kas manā izpratnē nav nemaz jāsaka, bet ja jautā un jautā tieši, tad dažkārt dikti jo dikti citam var nepatikt, kas manā galvā notiek. Protams, vārdi, viedokļi nav nekas cits kā konkrētā mirkļa griezuma domu, izpratnes, emociju, zināšanu un pieredzes formulējums. Varam tikai cerēt, ka veiksmīgs. Varam tikai cerēt, ka tas, ko otrs sadzirdēja, vispār ir tas pats, ko vēlējāmies savos vārdos ielikt. Man dažkārt šķiet, ja vien es varētu ļaut otram uz mirkli iekāpt manā emocionālajā stāvoklī, nolūkos un iedvesmas izjūtā, man nebūtu jāmaldās pa valodas labirintiem, meklējot tuvākos vārdus, kādos to ielikt. Ja vēl šo visu nākas filtrēt tā, lai tas atbilst otra spējai vai gatavībai uztvert, saturs stipri cieš. Un tā arī tas ir noticis. Cenšoties ielikt ļoti saudzīgos un lakoniskos vārdos savu viedokli, atkal un atkal noteiktos jautājumos saskaros ar pilnīgu neizpratni. Tie noteiktie jautājumi tikpat kā vienmēr kaut kādā pakāpē ir bijuši saistīti ar manu skatījumu uz pasauli, savu dzīvi, tiesībām, pienākumiem, jēgu un motivāciju. Tās nav kaut kādas tur ikdienišķas sarunas par kāpostu zupu vai pilošu krānu. Tāds lielākais kumoss, ko caur šo pieredzi esmu mācījusies norīt, ir tāds: ļoti iespējams, ka mani nesaprot vai nevēlas saprast arī tie, kas man šķiet tuvi cilvēki, un TAS NEKAS. Dzīve iet tālāk, visiem nav mani par katru cenu jāsaprot, man nav visiem par katru cenu jācenšas paskaidrot, kāpēc es kaut ko daru tā vai šitā, kāpēc man kaut kas patīk vai interesē, vai nepatīk, vai neinteresē. Mana uzmācīgā iekšējā balss gandrīz ik dienu brēc: "Jā, bet kā tad ar pašiem tuvākajiem? Viņiem taču tā kā būtu jāsaprot un jāpieņem mani!" Un tāda pēdējā laika atziņa ir šāda: nē, nav gan. Tā ir viņu pašu izvēle, darīšana. Mana izvēle ir tikai tā, vai es savukārt spēju pieņemt viņu citādību. Tas, ka viņi man nepiekrīt vai nesaprot, ir visticamāk abpusēji. Un ko tālāk? Vai tāpēc man viņi nepatīk? Ja tā, tad varbūt tiešām nav pa ceļam. Bet, ja patīk tik un tā, tad izaicinājums ir nākamajā līmenī: vai es varu pieņemt, ka mani nepieņem? Tur gan ir savs slēptais iebūvētais apakšjautājums, proti, vai mani tiešām nepieņem, vai arī man ir ekspektācijas pret to, kā jāizskatās viņu "pieņemšanai", un vēl varbūt tās ir tikai manas ļoti runātīgās bailes vai zemapziņā sēdošās pārliecības par sevi, ka nemaz neesmu pieņemšanas vērta. Pāris vārdos sakot, ar šo izaicinājuma daļu atveras vesela Pandoras lāde. Pēkšņi izrādās, ka viena daļa draugu vienmēr ir domājuši kaut kā līdzīgi, bet arī nekad nav uzdrošinājušies kaut ko nepopulāru skaļi apspriest. Un tikpat pēkšņi izrādās, ka dažiem es esmu par neērtu, par grūtu, un labāk tad turpmāk ar mani apspriest tikai politiskos notikumus pasaulē. Visam sava vieta un laiks. Manī vienmēr iekšā ir visur klātesošs filtrs: vai šis mans sakāmais ir labāk par klusumu? Tāpēc es maz runāju, ja neko nejautā.

- Aiziet no algota darba, dzīvot trūcīgi, pašai būt atbildīgai par to, kur un kā nodrošināšu savu iztiku. Šī atkal ir tēma no smagsvariem, jo emocionālā bagāža no bērnības trūkuma ir ļoti spēcīgi iespaidojusi manu attieksmi pret finansēm, finansiālo stabilitāti. Uzreiz gan teikšu, ta šis transformācijas process no paniskām bailēm līdz šī brīža situācijai ir noritējis vairāku gadu garumā. Pēdējie mēneši ir tikai tāds kā gāziens ar spaini ūdens, bet smidzinājis šis pārmaiņu virziens ir gadus septiņus. Pirms 7 gadiem Inta visu kalkulēja Excelī, algu sadalīja kaudzītēs un pēc tam tikai konkrētajam mērķim paredzēto, jau mēnešiem uz priekšu saplānoto kaudzīti izlietoja tieši konkrētajai vajadzībai. Es visam piegāju ļoti matemātiski. Ja tā padomā, tad laikam arī lietās, kam ar naudu maz sakara, paļāvos tikai uz to, ko spēju savā galvā paredzēt, izplānot, kategorizēt un izkontrolēt. Patinot filmu uz priekšu, šobrīd man nav algota darba, manā kontā ir tieši tik daudz naudas, lai tuvākā mēneša laikā samaksātu par telefonu, internetu, elektrību, kredīta kārtējo maksājumu un varbūt vēl kādi 10 EUR, bet īsti neatceros. Tās ne tuvu nav visas manas vajadzības. Es apzinos, ka neesmu viena. Ne praktiski, ne teorētiski. Es šad un tad savam un citu priekam cepu kūkas, un šis ir mans vienīgais peļņas avots, ja neskaita bezdarbnieka pabalstu, bet arī līdz pabalstam ir jāpagaida vēl mēnesis. Pirmajā brīdī, kad pēdējoreiz saliku savus ciparus Excelī, kritu panikā. Visu dienu raudāju, prāts centās atrast kaut ko, pie kā pieturēties, atrast kaut kādu shēmu, kurā es varētu saglabāt tik vajadzīgos ienākumus un tikpat svarīgo izjūtu, ka daru to, kas man patīk. Vienā brīdī, kad biju jau prātā pārcilājusi dažādas opcijas, kas manī nekādu prieku nerada, sapratu, ka uz šo dienu, šo mirkli mans prāts nav spējīgs uzkonstruēt to ideālo scenāriju, kurā man visa ir gana un es daru darbu ar prieku un gandarījumu. Un es padevos visuma aicinājumam atslābt un ļaut lielākam saprātam ienākt manā telpā, kuru es tik ļoti visus šos gadus nelaimīga un neapmierināta biju centusies noturēt savā ierobežotā prāta pārziņā. Skatoties atpakaļ, katru reizi, kad esmu ļāvusi cilvēkiem ticēt manām spējām un ielaidusi viņu vārdus savā apziņā, kaut kas manā realitātē ir sakustējies. Šim stāstam vēl nav plaša iztirzājuma, kulminācijas vai atrisinājuma. Ir tikai viens stāsta punkts, kas lika man noticēt. Tajā svētdienā, kad biju izkalkulējusi 2020. gada finanses līdz galam, izraudājusies, izmisusi, pārgurusi no savas bezspēcības izjūtas, apnikusi pati sev savā upura lomā, izšķetinājusi turp un atpakaļ tos visus piecus domu pavedienus, par kuru eksistenci es spēju šajā mirklī aizdomāties, asarām acīs nācu no jūras kopā ar dēlu, un pie sevis teicu: "Nu viss! Es padodos. Tagad viss ir Tavās rokās! Es vairs nezinu kā." Spriedze atkāpās, situācija joprojām bija tieši tāda pati, bet emocijas izkrita man cauri kā tukšam tunelim. Kaut kur somā tinkšķēja telefons, bet man tobrīd tas nešķita aktuāli. Pāris stundas vēlāk mājās izvilku no somas telefonu, un šajā brīdī man bija uzrakstījusi meitene, kurai pēc nedēļas nepieciešama kāzu kūka. Tā. Stāsts nekad nebeidzas. Šis nav galapunkts.

- Būt vienai ilgāk par vienu dienu. Atzīšos, šīs man šobrīd liekas diezgan dīvaini formulētas bailes. Atceros, kur tās sāku apzināties. Todien biju viena mājās atvaļinājumā. Ir pagājis jau gandrīz gads kopš tās dienas. Jutu, cik ārkārtīgi aizmirsta ir mana pieredze "būt vienai", jo dzīve ar mazu bērnu ir kardināli pretēja - tu nekad neesi viena uz kaut cik jēdzīgu laika posmu, ja vien kaut ko īpaši neizkārto tā, lai kāds šo iespēju dotu. Un tas arī ir tāds dzīves periods, kurā gaužām maz kas šķiet būtiskāks par sava mazuļa labsajūtu, vismazāk jau kaut kāda vienkārša sēdēšana vienai pašai tukšā istabā vai vēl kaut kur. Un tomēr es šobrīd teikšu, ka laiku pa laikam uz zināmu periodu pabūt vienai ir veselīgāk un vērtīgāk, nekā pabūt ar kādu citu, lai vai cik šis cits ir tuvs un foršs. Pirms gada man šī izjūta, ka varētu vajadzēt būt vienai vēl ilgāk nekā šo vienu dienu, lika man jukt prātā, jo bija zudusi izjūta par sevi kā atsevišķu personu. Sāka uzmākties jautājumi, kas sen nebija cilāti: kā tas būtu, ja neviens pie manis vairs nekad neatgrieztos? Kāda jēga ir no manis, ja es nevienam neesmu vajadzīga? Kāda vispār ir manas dzīves jēga? Vai es esmu laimīga pati ar sevi, kad esmu pati ar sevi? Vai to, kā man pietrūkst, maz var piepildīt kāds otrs no ārpuses? Tukšums ir ārkārtīgi labs interviju vadītājs. Klusums pieprasa atbildes. Vienatne norāda, ka tu esi vienīgais, kam ir tiesības un pienākums atbildēt. Sev. Un tā februārī Inta sakrāmēja pekeles vienā somā un uz 3 dienām aizpērās uz tik dziļiem laukiem, ka brauciena laikā radās pamatotas bailes, ka tikai tā mana mašīna nenoplīst kaut kur tieši galamērķī, jo dabūt to prom būtu problemātiski. Pirmajā vakarā ar ierastu darbību intensistāti 2h laikā paspēju izpakoties, uztaisīt vakariņas, paēst, nomazgāt traukus, nomazgāties un saprast, ka man nav absolūti nekā cita, ko vēl darīt. Bija tumšs, uguni biju iekūrusi, ne par vienu citu parūpēties nebija vajadzības vai pat iespējas, telefonu īsti bakstīt šādā vietā nevēlējos. Pirmajā vakarā bija neliels nemiers, bet sāku šīs sajūtas pierakstīt un šo to sev nozīmīgu pārdomāt. Turpmākajās dienās sapratu, ka man pat ne mazākajā mērā nekā nepietrūkst. Nekādu baiļu. Ārā lija ziemīgs lietus, no rītiem nopeldējos blakus esošajā dīķītī, domāju, pierakstīju bloknotā 50 lappuses ar dažādām pašanalīzes lietām. Interesanti, ka gadiem biju sapņojusi un tikai sapņojusi par to, ka kādreiz gleznošu, bet pirms šī brauciena nopirku krāsas, audeklu un vienkārši sāku gleznot. Tur un tad. Un tā es atklāju lietu, kas ir mana meditācija kustībā, kur man laiks apstājas, domas apklust, un esmu tikai es un materiāls, un kaut kas dzimstošs, topošs... Šo man ir grūti aprakstīt. Tā man ir personīgā mistika. Ā, un mašīna saplīsa tieši tajā mirklī, kad atgriezos Rīgā. Nu tā, ka vairs neripoja. Labi, bet atgriežoties pie bailēm, toreiz februārī sapratu, ka manas bailes nav atrasties kaut kur vienai. Tas pat ir ļoti baudāmi un relakējoši, ja to tā laiku pa laikam izkārto sev uz neilgu periodu. Pavisam cita opera sākās pāris mēnešus vēlāk, kad apsvēru domu pabūt tiešām viena. Izstumt no savas dzīves visus, kas man nav ērti. Un tad notika īstais klikšķis: un kā būs, ja es kļūšu tāda, ka ar mani vairs nevēlas būt neviens, ar ko es pati vēlos būt kopā? Tur pavisam ātri izkristalizējās skaidrība, ka ne jau viena es vēlos savu dzīvi dzīvot. Tās pat ir diezgan pamatotas bailes - jā, mēs bojā gluži pirmajā vientulības dienā neaizejam, bet dzīve kvalitatīvās attiecībās piedāvā īpašu kvalitātes šķautni, kuru vienam grūti aizsniegt. Tās nav eksistenciālas bailes. Iesākumā man šķita, ka tāda pieredze VISPĀR pabūt vienai būs biedējoša to grūti atbildamo eksistenciālo jautājumu dēļ, bet tie sakārtojas, ir atbildami, meklē tikai sevī un ņem pildspalvu rokā. Bet bailes neizjust kādu būtisku dzīves kvalitāti, kas ir augstāka līmeņa vajadzību apmierināšana, ir tikai FOMO (Fear of missing out - bailes kaut ko neiegūt) tipa bailes. Tas, vai vajadzība tiks apmierināta, ir mana izvēle attiecībā uz sevi un to, kā es atveru sevi citiem. Vai no vientulības ir jābaidās? Atkarīgs no tā, ko vēlamies dzīvē piedzīvot. Man vientulības pietika pusaudžu gados. Gana. Dažiem tā ir komforta zona. Es vēlos atvērties.

- Paturpinot iepriekšējo tēmu - bailes no kukaiņiem, jo sevišķi lieliem. Tad, kad es biju izdomājusi uzspēlēt spēlīti "man nevienu nevajag", burtiski pirmajās dienās man mājās uzradās 2 aptuveni sērkociņu kastītes izmēra "treknie" zirnekļi. Tie ar tām resnajām kājām. Man rakstot vēl jorojām nelabi ap dūšu. Es pateikšu tā - aiziet gulēt, zinot, ka man kaut kur istabā ir tāds zirneklis, es nevaru. Man nervi tad ir čupā. Sapratu, ka nevaru arī neko nedarīt, jo tas neko neatrisina. Kam palūgt palīdzību nebija. Gluži rokās neņēmu, bet iedabūju spainītī vai burciņā un iznesu ārā. Tāds mans varenais varoņdarbs. Manas bailes joprojām ir tādas pašas kā parasti. Tikpat iracionālas un nekontrolētas.

- Visai nosacīti esmu pieskārusies bailēm izskatīties smieklīgai publiski. Galvenokārt jau tādēļ, ka neesmu šajā virzienā apzināti gājusi. Pa pusei nejauši, pa pusei ar nolūku (citādu) šogad nokrāsoju izteikti zilus matus. Šajā periodā piefiksēju, ka dažkārt uz mani ļoti koncentrēti skatās, smaida vai smīkņā, bet te arī jāsaka, ka neviens man klāt nenāca un neteica, ka tas to jocīgo matu dēļ. Izdarīju tikai savus secinājumus, ko mazliet izceļos pūlī, jo parasti man nekādu īpašu uzmanību cilvēki nepievērš. Šis man pavisam noteikti spilgti atgādināja par zemapziņā iesakņotajām bailēm - ja manā tuvumā kāds smejas un sačukstas, tad automātiski "tas noteikti ir par mani". Uzpeldošās bērnības traumas lika par sevi manīt, bet tomēr sapratu, ka pats tēls man ir svarīgāks par to, ko citi par to domā, un galu galā man tas neko un nekur netraucēja izdarīt.

Paskatoties atpakaļ, šķiet, ka šie mēneši ir bijuši kā tādu sava veida slāņu nolobīšana. Bailes ir tiem visiem kaut kur apakšā. bet tās ir tik daudzslāņainas! Noņemot vienu mazāku baiļu slāni, apskatot to no visām pusēm, dažkārt izrādās, ka īstajām bailēm vēl pat pieskārusies neesmu. Apzinātības līmenis par to, kas ir, nosaka to, cik labi varu sev atbildēt, kāpēc reaģēju uz lietām noteiktā veidā. Man joprojām ir tik daudz neizpratnes pašai pret sevi...

Man patīk visu no apziņas izstumto salīdzināt ar tādu kā slepeno istabu. Iedomājies, ka man ir māja, kurā ir visiem droši rādāma viesistaba, privāta, bet tomēr arī vēl itin rādāma guļamistaba, dažādas saimniecības telpas noteiktām vajadzībām, un tad ir vēl viena istaba, kurai durvis gandrīz vienmēr slēgtas. Ja kāds jautā, tad tas ir krāmu kambaris vai pagrabs. "Tur nekā laba nav, tur neiesim. Labāk iziesim ārā apskatīt, kā es svaigi pārkrāsoju fasādi," tā es visus vērsīšu nefokusēties uz šo krāmu krātuvi. Un es pati arī tur neeju iekšā, vismaz agrāk noteikti ne. Durvis atveru tikai tad, kad vajag iemest iekšā kaut ko nestrādājošu, neglītu, nepieņemamu, nesaprotamu, traumatisku, sāpīgu, sarežģītu, kaut ko "pārāk". Tā ir tāda tumša istaba, kas vienmēr ir manā nosacītajā būtības mājā. Un tad pienāk tāds brīdis, kad tā istaba ir pārbāzta ar visādiem "pārāk". Ar pagātnes sāpēm, bailēm, neērtiem un neatildētiem jautājumiem, visāda veida nebūšanām un neskaidrībām. Tas viss sāk gāzties ārā ļoti nepiemērotos brīžos. Dažreiz liekas, ka tad, kad jau tā simboliski "rokas ir pilnas". Risinājumi ir dažādi, neviens no tiem nav kaut kāds tur sliktais vai nepareizais. Dažkārt var izvēlēties izolēties no citiem, lai viņi redz tikai to fasādi. Lai tie štrunti tur krājas pa visu pārējo māju. Tāpat nevienu iekšā nelaidīšu un neko netaisos paskaidrot. Ne sev, ne citiem. Likumsakarīgi tā ir iekšēji vientuļa dzīve. Kuru es pazīstu. Mēs varam arī izvēlēties cilvēkus, kuriem uzticamies un no kā neslēpt, ka, jā, man te, ir, teiksim, 15 gadus izturēts beigts kaķis, kaudze asiņainas veļas un turpat blakus burciņā arī visi mani 5 gadu laikā nogrieztie kāju nagi, tāpat kā vēl 1389 dažādas citas, maigi izsakoties, jocīgas štelles. Lūdzu, skaties, es esmu arī tāda. Man ir skaista mājas fasāde, bet man ir arī šie. Es vēl domāju, ko ar tiem iesākt. Likumsakarīgi ar mums paliks tie, kas spēj izturēt neērtības un tic, ka mēs varam ar tām tikt galā kopā vai paši - kā vēlēsimies. Varētu arī nolikt pie malas rūpes par fasādi, mauriņu, sētu un puķu dobēm, izrevidēt reizi par visām reizēm to sasodīto kambari un lai viss cits pagaida. Risks ir tāds, ka visu to nebūšanu revīzija prasīs milzīgu enerģiju un laiku, kā rezultātā kaut kas skaists un būtisks pārējā dzīves saturā var aiziet bojā. Likumsakarīgi ir, ka tas nav veltīgi, bet arī tam būs sava cena. Kāpēc es to vispār stāstu? Jo es tikai meklēju caur šo savu baiļu izdzīvošanas stāstu veidus, kā sakārtot to savu būtības daļu, kas man vai citiem ir "pārāk" kaut kāda. Es taustos, cik tālu man ir nepieciešams atklāties. Es taustos, cik tālu tajā tumsā ir vēl KAUT KAS, ko es neapzinos, neatceros tur to nobāzusi. Es taustos, cik tālu es pati esmu gatava iet, cik ļoti es gribu to, ko saku, ka gribu. Cik labi es zinu, ko gribu. Cik vēl ir atlicis un vai šādā tempā es jebkad kļūšu par godīgu atvērtu cilvēku personiskās attiecībās, kāda - es sev tā saku - es vēlos būt.