Vai šim visam ir jēga...

Kā jau visās vietās un lietās, man necilvēcīgas mokas sagādā tādas nodarbes, kurām es personīgi neredzu jēgu. Kaut kā darīšana darīšanas pēc, nezinot, kāds no tā labums un vēl jo mazāk varot pateikt, kurā vietā un brīdī šī nodarbe atbalsta to vīziju par savu dzīvi, uz kuru tiecos.

Droši vien diezgan pamatoti būtu sākt ar to, ka jādefinē - ko tad es sev saucu par dzīvi, uz kuru tiecos, kāds ir tās saturs, jēga, filozofija un praktiskās izpausmes. Te momentā iestājas errors, kurš droši vien piemeklētu vismaz vēl "pārīti cilvēku" uz šīs planētas. Mēs taču tik labi "zinām", ko vajag, kā vajag un... Ups, nē, nezinām, KĀPĒC vajag. Tāda sociāli un kulturāli veidojusies izpratne par to, kas un kā ir dzīvē cilvēkam jāiesāk, kas ir pareizi un kas nav. Ciktāl tas saskan ar katra paša iekšējo definīciju, tā nevarētu būt nopietna problēma tajā izpratnē, ka iekšējs konflikts nepastāv. Taču lielai daļai cilvēku ir ļoti grūti sev kaut klusībā atbildēt, kas ir tas, ko viņi no savas dzīves sagaida, uz ko viņi tiecas un kādēļ viņiem tas svarīgi. Te esmu arī es, nav ko liekuļot. Es neesmu ne gudrāka, ne pārāka, ne tālāk kaut kur tikusi par standarta pusmūža krīzei raksturīgām pārdomām. Mana pašdefinīcija vēl tikai sāk veidoties no kaut kādiem pirmatnējiem un ar aci vēl nesaredzamiem aizmetņiem.

Teikšu tā, šis diskomforts, darot kaut ko, kam neredzu jēgu, ir ļoti veselīgs. Tas liek domāt, vērtēt, meklēt atbildi sevī vai konstruktīvā savu līdzšinējo pieņēmumu kritikā, reducējot visu līdz tai esencei, kuru varu pielietot kā mērauklu praktiski jebkuras darbības novērtēšanai - vai tā mani tuvina vai attālina no tā, uz ko savā dzīvē kopumā tiecos un ko es vēlos. Šis diskomforts mani nomocīja dažādu savu baiļu saraksta pozīciju izvērtēšanā - pat ar visu to, ka ne līdz galam un ne ļoti specifiski varu aprakstīt savus dzīves aicinājumus, jēgu un savu patības kodolu. Kaut kādas apjausmas ir, jā, bet ne līdz galam. Un tad nu es tā sēžu un domāju: nu un, ka man ir bail no kukaiņiem? Ir, protams, iracionālas tās bailes, vismaz vairumā gadījumu, ja vien nenonākam kontaktā ar dzīvībai bīstamiem indīgiem radījumiem un ar nāvējošām slimībām inficējošiem knišļiem. Nešaubos, ka ar attiecīgu piepūli, pieradināšanos un laiku šīs bailes mazinātos līdz pakāpei, ko labākajā gadījumā var nosaukt par mērenām antipātijām. Bet tagad svarīgāks jautājums - kādā ziņā šīs bailes no kukaiņiem mani attur no pilnvērtīgas dzīves un tuvošanās tam, kas ir manas dzīves aicinājums, jēga vai patības kodols? Es apzināti šeit neatklāju, kas ir tas mans šībrīža pusjēlais un nenobriedušais formulējums "dzīves aicinājumam, jēgai vai patības kodolam", tas arī visticamāk gadu no gada mainās, pilnveidojas, iet dziļumā, ja pie tā strādā. Kļūt par tropisko salu iedzīvotāju nealkstu, Eiropas valstu klimatiskajos apstākļos atturēties no nevēlamajiem fiziskajiem kontaktiem ar kukaiņiem ir samērā vienkārši, nekāda ievērojama labuma no gramstīšanās ap kukaiņiem nav, līdz ar to nekas arī nav zaudēts, manu sirdsmieru kukaiņu eksistence kā tāda negrauj. Nu tad... nevajag! Nav jēgas.

Labi, tas ir ļoti primitīvs piemērs, un tieši tāpēc tas ir tik piemērots idejas ilustrācijai. Šajā kontekstā mani iedvesmoja V.Sīļa pārstāsts par Ē.Fromma ieguldījumu baiļu un brīvības attiecību analīzē:

"Fromma pirmais antropoloģiskais uzstādījums – bezapziņas līmenī mēs viens no otra fundamentāli neatšķiramies. Mūs visus biedē brīvība – biedē tik ļoti, ka daudzi ir gatavi no tās bēgt, lai tikai nejustu ar to saistīto izolācijas un trauksmes sajūtu. Otrā tēze ir humānistiskajai psiholoģijai raksturīgais uzskats, ka visi cilvēki tiecas uz pašizaugsmi – savas brīvības un individualitātes realizāciju. Trešā tēze – cilvēks atšķirībā no dzīvniekiem ir brīvs pēc savas būtības, jo spēj valdīt pār instinktiem. Problēma, tātad, ir nevis jautājumā par to, kā iegūt brīvību, bet gan – ko ar to iesākt. Savus pārspriedumus viņš balsta tēzē, ka cilvēka rīcību motivē bailes no vientulības, proti, sociālās izolācijas un "morālās vientulības". Dzīvniekiem šādas bailes ir svešas, tās spēj izjust tikai ar prātu, gribu un iztēli apveltītas būtnes. Cilvēks tās iegūst individuācijas procesa rezultātā, proti, sasniedzot attiecīgu pašapzināšanās un rīcībspējas līmeni, kas ir iespējams tikai atbilstošos sociālos, ekonomiskos un politiskos apstākļos. "

/https://satori.lv/article/drosme-dzivot /

Šis nelielais fragments uzvedināja uz iepriekš pavisam nemanāma domu pavediena, kas nu jau sāk iegūt apveidus: man ir būtiska brīvības jeb pašnoteikšanās izjūta veidā, kādā norit mana dzīve, kas var gan ietvert, gan neietvert dažādas pakāpes neizpratni no apkārtējiem, sākot ar grūtībām saprasties un beidzot ar pilnīgu izolāciju no sabiedrības. Viss, protams, ir atkarīgs no tā, cik tālu šajā brīvībā vēlos izpausties un ko man tā dod. Iespējams, ka, esot veselīgās, mīlošās un dvēseliski dziļās attiecībās, nekāda brīvības apdraudējuma nav, bet cik daudz mums katram ir tādu attiecību, kurās ego nespēlē galveno lomu ar visām savām ierastajām serenādēm "Tu darīsi man pa prātam", "Es būšu tavas pasaules centrs", "Tu nekad par mani neaizmirsīsi" un kā nu bez "Tu esi mans un tikai mans"... Tas viss ir mazliet smieklīgi līdz brīdim, kad saproti, ka autentiskums, brīvība un mīlestība pret sevi un citiem iet konfliktā ar visu līdz šim gadu gadiem iekārtoto dzīvi. Tad ir 2 scenāriji: vai nu turpināt dzīvot pa vecam, bet bez jēgas un piepildījuma sajūtas, vai arī iziet cauri tam vājprātam, kas saistās ar fundamentālām pārmaiņām vērtībās, uzskatos un citās ārēji redzamākās dzīves komponentēs. Te vairs nav smieklīgi. Te ir vai nu depresīvi (iespējams, ar piešpricēm no dažādām depresīva stāvokļa nomākšanas jeb piemiršanas tehnikām), vai arī stipri satraucoši un pat biedējoši. Un dikti vajag to drosmi sevī atrast, izrakt un pielietot, ja depresīvā fāze ir līdz vēmienam piegriezusies ar visu to pliekano garšu paleti, ko tā piedāvā.

Kaut kādā mērā es esmu diezgan skeptiska pret "mazajiem dzīves prieciņiem". Tie nepārprotami ir forša JEBKURAS dzīves sastāvdaļa, vajag tikai ierauzīt, bet ar tiem nevar nomākt patiesu jēgas un pieldījuma trūkumu, personības vakuumu. Var un noteikti vajag priecāties par to, cik mīksts ir kašmira džemperis, cik skaists šovakar saulriets, cik forši, ka mēs varam momentāni sazināties ar jebkuru draugu otrā pasaules malā, jo mums ir tādas tehnoloģijas rokas stiepiena attālumā, cik ērti un komortabli ir mūsu dzīves un darba apstākļi, cik labi, ka ir veselība, cik jauki, ka ir bērni utt. Bet, ja tas ir viss, kas ir, mēs tā arī pavadīsim visu sadzīvi jaunu uztveres stimulu meklēšanā. Perfektāka matrača meklējumos, skrējienā pēc plakanāka vēdera, vēl vairāk Instagram un Pinterest cienīgām laimes imitācijām, asākām sajūtām, smalkākām mašīnām, lielākām mājām un perfektākām uzacīm. Mums (un tiešām "mums", jo es tur esmu bijusi, es to esmu darījusi, zinu, kas tas ir un kā tas ir) ceļā pēc tā visa paiet visa dzīve, ja nepiebremzē ar šo lietu nozīmes pārvērtēšanu. Jā, tās kaut kādā ziņā un no kaut kāda rakursa ir foršas. Jēgas un nozīmes tur nav, ja vien to paši apzināti neieliekam, nepiesaistām to pie plaša mēroga koncepta par to, kas ir tā "mana dzīve" un uz ko tā ved.

Skarbi ir ieraudzīt, ka visa pieliktā enerģija un laiks ved uz to pašu iekšejo "neko", kas ir jūtams jau tagad, ja vien saņem savu drosmi cieši aiz rokas un ielūkojas sevī iekšā. Cik bieži mēs sev varam pateikt, ka objektīvi ir kāds iemesls, kāpēc mums vajag, lai uz džinsiem ir noteikta brenda birka? Kāda tam nozīme? Atbildes "tāpēc, ka es gribu" un "tāpēc, ka man patīk" prognozējami devalvējas līdz "tagad vairs negribu, nu jau man vajag nākošo" un "vairs man nepatīk". Izņēmumi noteikti ir it visur un ik uz soļa. Nepiesiešos vairs šim konkrētajam piemēram. Kāds arī ziedo suņu barību patversmei pilnīgi bez jelkādas sajēgas, kāpēc viņš to dara un vai arī neapzinoties, ka to dara, lai tupi "veidotu tēlu" par personu, kura viņš nav.

Lai vai kā, nav jau nosodījuma pret kādu konkrētu cilvēka izvēli saistībā ar to, kas ir viņa paša dzīves piepildījums un jēga. Tā ir katra paša darīšana. Mans spriedums par sevi ir šāds: ir kaut kas lielāks par mani, ir kaut kas lielāks par manu dzīvi, un man ir noteiktas spējas, talanti un aicinājumi, kuros es varu pasaulei iedot iespējamo labāko papildinājumu. Kamēr es dzīvoju ar nemitīgu it visas lietas un darbības caurvijošu motīvu kaut ko "dabūt" no šīs pasaules, ne par kādu pašrealizāciju nevar būt runa. Par pilnu savu potenciāla realizāciju vienkārši tāpat. Bez iemesla. Ciešā sasaistē ar mīlestību pret visu, kas ir. Kas mani no tā attur šodien 32 gadu vecumā? Bailes. Viennozīmīgi bailes. Tāpēc mans izaicinājums sev nebeidzas, un tam nebūs gala, kamēr vien nebūšu tajā apziņas stāvoklī, kurā nekādi ārēji viedokļi un kritika nestāv ceļā uz pilnīgi apzinātu dzīvi.

Tālākie divi ieraksti šajā izaicinājumā sev būs par jau notikušiem piedzīvojumiem pēdējo 2 mēnešu laikā. Ir sasodīti interesanti.