OTRPUS BAILĒM.
Šis ir mans personīgais izaicinājums sev.  Iekāpt otrpus baiļu robežai. Ieskatīties sevī - saprast, kur esmu meklējusi nevajadzīgus attaisnojumus, liedzot iespēju izjust dzīvi tā kā klusībā vēlos, bet sabīstos, atkāpjos un nekad tā arī neizdaru. Paskatīties bailēm acīs un sajust, ka es varu, ka manī ir viss spēks un spējas, ko vien var vajadzēt.

​

Es esmu tikpat parasts un garlaicīgs, neparasts un interesants cilvēks kā miljoniem citu vidusmēra mammīšu un biroja darbinieku ar zināmu pieredzi šur un tur, un tai pat laikā nekur īpaši ekstrēmi nekad neesmu centusies izpausties, tāpat arī nealkstu to principa pēc tagad izdarīt tikai tāpēc vien, ka līdz šim tā nav sagadījies. Tāds šobrīd nav mans mērķis - ticu, ka visam jābūt veselā saprāta robežās. Un tomēr - vai jādara ir tikai tas, kas ir absolūti droši? Kas ir droši? Droši kam? Kas paliek nepiedzīvots, dzīvojot tikai "drošības saliņās"? Vai šīs "drošības saliņas" reizēm sevī neietver arī ilūziju par briesmīgo, draudīgo un ārkārtīgi destruktīvo pasauli ārpus tām? Vai pasaule tiešām ir tik bīstama un draudīga kā reizēm šķiet? 

​

Katrā no mums dzīvo kādas apzinātas un arī neapzinātas bailes. Pieņemsim, ka nav dūmu bez uguns, un visās bailēs ir sava tiesa pamatotības. Tomēr, tomēr, es jau zinu no savas nelielās 30+ gadu dzīves pieredzītes, ka ne vienmēr viss dzīvē ir tik traki kā šķiet, ne vienmēr viss notiek tā kā plānots, un - kā mana analītiķa smadzene saka - viss notiek tikai un vienīgi ar zināmu varbūtību. Absolūti nekas no manām bailēm nav garantēts, ka notiktu tieši tā, kā to iztēlojos.

​

Tad nu es reizēm kādā miglainā un drēgnā brīvdienā slauku mūsu piemājas pagalmu, domāju vienlaikus uz 90% par to, cik to skuju ir sasodīti daudz un kad tās pēdējo reizi ir vispār vāktas (ja tas kādreiz maz ir darīts), un uz 10% par to, nez vai šī konkrētā dzīves scenārija versija tiešām ir pats labākais, ko es varu izdarīt ar savu laiku un enerģiju. Iespējams. Iespējams, ka ne. Kas to zina... Un kāpēc es dzīvoju tieši un precīzi tā, kā dzīvoju? Jo tā ir ļoti ērti un forši. Izņemot tās reizes, kad tas nav ērti nemaz un arī īpaši forši ne... Bet kas man liek tā domāt? Šķiet, ka garlaicība, zināma rutīna un paredzamība, lietu prognozējamība. Es nebūt nesaku, ka tas nav labi vai ka vispār nav vajadzīga kaut kāda drošība, tomēr es sajūtu sevī, ka nav man ar to gana. Gribu tomēr uzpūst liesmu no viegli kvēlojošām oglēm, sajust, ka viss vēl nav iepazīts un ka dzīve vēl nav pārstājusi būt interesanta tikai tādēļ vien, ka tā ir sakārtota. Es ticu, ka varu vēl sajust sevī aizrautību un prieku par vienkāršām lietām, neko nezaudējot un nesabojājot. Kāpēc tas nenotiek pats no sevis? Jo es dzīvoju savā "drošības saliņā", komfortablā attālumā no svešā un nezināmā. Baiļu funkcija noteikti ir mūs pasargāt, taču dažkārt tas, no kā prāts mūs sargā, ir nevis bīstams, bet gan vienkārši svešs.

​

Es iepazīšu to, kas man svešs, atradīšu sevī atbildi, kādēļ tas mani biedē, pārkāpšu pāri šim baiļu slieksnim un ļaušu dzīvei pašai parādīt, vai bailēm ir bijis kāds pamats. Pilnīgi iespējams, ka šī pieredze palīdzēs vieglāk iet cauri dzīvei, bet varbūt arī ne. To mēs vēl redzēsim.