Parkošanās man nav asinīs

Karsta vasaras diena, vilcieni pārbāzti. Draņķīgi, ka nevaru aizbraukt uz jūru viena pati. Tā jau ļoti gribētos, mašīna arī ir, bet tur ir pilns ar citām mašīnām un būs visticamāk jāparkojas vienā vienīgajā brīvajā vietiņā. Nesaprotu, kāpēc citiem iet vieglāk. Vai nu viņi ir ar stūri rokās piedzimuši, vai arī ir mašīna ar parkošanās kameru, bet man tā nav, tāpēc es nemāku noparkoties. Labāk nebraukšu vispār... Iedomājoties, ka nāksies kādam palūgt palīdzību, lai saprastu, cik vēl vietas, kur padot uz atpakaļu, uz pieres izsitas aukstu sviedru lāses. Uzreiz sapratīs, ka es vispār necik laba braucēja neesmu un ko tad? Mazums, gadīsies vēl kaut kur dzīvē to cilvēku satikt, un viņš JAU UZREIZ zinās, ka es pilnīga lašara.

Labāk nebraukšu. Uz centru vispār nekad nebraukšu ar mašīnu. Tur ir tieši tas pats ārprāts. Mūždien jāskatās, lai nenoskrāpēju kādam sānu. Forši jau ir tiem, kam par to vairs nav jāuztraucas. Interesanti, kā viņiem tas tā izdodas. Tā jau varētu patrenēties brīvos brīžos, bet tas nav tas. Tad, kad trenējas tukšā stāvlaukumā, tur jau nav to mašīnu, līdz ar to nekādu problēmu noparkoties. Tā nav īstā mācīšanās vieta.

Bāc, gribējās jau gan uz to jūru. Žēl, ka es nevaru.

Nebūtiska piebilde: kaut kā jau tomēr tieku visur, kur vajag, un nekas nekad tur nav gadījies "ne tā". Cilvēki ir atsaucīgi, ja tomēr jūtu, ka netikšu viena pati galā.

Vislielākajā nevainībā,

Tava Sērijveida Vainotāja