Ābolu plātsmaizes cepšana

Man šodien baigi gribas kaut ko garšīgu. Zini to sajūtu, kad negribas kaut kādu veikalā nopērkamo draņķi, nu, teiksim vafeles vai šokolādes batoniņu, jo tas nav īsti tas, ko prasās un tas pat nav labākais ēdiens, ko varētu ēst. Nu ja, man arī tā ir. Gribas tādu riktīgi aromātisku, siltu ābolu plātsmaizi vai siera kūku, par kuru varētu zināt, ka tur nav iekšā iecepts nekas lieks, neveselīgs. Gribas svaigu, tieši tādu, kā man garšo. Nu tādu... Jau siekalas saskrien mutē no domas vien.

Bet es jau neesmu nekāds tur konditors, lai paņemtu no ledusskapja olas, pienu, krējumu, no plauktiņa miltus, cepamo pulveri, cukuru, sāli un pāris ābolus no ābeles tepat aiz loga. Ko tad es. Tas jau man prasīs veselu pusstundu. Nu un tas, ka man šobrīd itin nekas neliedz šo pusstundu izlietot, kam vien vēlos, ir perfekts attaisnojums tam, lai es tomēr aizietu uz veikalu, nopirktu vafeles ar šokolādes pildījumu. Principā man tā bija jādara, jo pusstunda mana laika ir nenormāla izšķērdība kaut kādas tur plātsmaizes vārdā, un vispār - kurš normāls cilvēks sev bez kāda tur īpaša sarkanā datuma kalendārā cep veselu plātsmaizi un tad arī viens pats to apēd. Tas taču vispār nav normāli. Padomājiet, cik daudz kaloriju nāksies nodedzināt, kad viena pati būšu veselu plātsmaizi apēdusi! Pacienāt kaimiņus vai mammu ir baigi sarežģīti - tad ir jāmeklē kaut kāds trauks, kur ielikt, man tāda trauka nav, bet uz šķīvja nest nav ērti. Kādā vēl maisiņā? Es nevienam neko nenesīšu maisiņā.

Pilnīgi nesaprotu, kā tas tā var būt, ka izēdu visu paciņu nopirkto vafeļu, bet joprojām gribas kaut ko garšīgu. Vispār nekādas loģikas. Bet kas ir galvenais - mana izvēle bija vislabākā, vispareizākā, un arī turpmāk es darīšu tieši tāpat.

Nebūtiska piezīme: es esmu konditore pēc savas šobrīd vienīgās nodarbošanās un protu uztaisīt jebko, kas man garšo. Vēl es dzīvoju pa māju viena pati dienas lielāko daļu bez kādas konkrētas atbildības pret citiem par savu laika izlietojumu.

Vislielākajā nevainībā,

Tava Sērijveida Vainotāja