Lietus līst, garastāvokļa nav un nebūs

Šodien ārā līst. Es tā jau zināju, ka līs, jo no rīta pamodos neomā. Principā diena ir jau norakstīta. Visticamāk uz vīru bubināšu (pats vainīgs, ka nespēj iegaumēt - rīta buču man drīkst dot tikai tad, kad kafijas krūze ir jau pusē), bērnu nopēršu par iejaukšanos manā nekā nedarīšanā un loģiski, ka neko arī nedarīšu. Nav jau jēgas - ja ir apmācies, turklāt vēl ne visai labi gulēta iepriekšējā nakts, tad neko arī nevajag darīt. Laikam jāuzliek kāda depresīva dziesma, jāaizver žalūzijas un jāpavada diena uz dīvāna. Nav vispār ne mazākās iespējas kaut ko jēdzīgu sadarīt.

Es varu paskaidrot, kā tas tā sanāk. Man patīk noteiktās dienās darīt tikai to, ko tajās vispār nemaz nevar izdarīt. Nu, piemēram, ja šodien līst, tad skaidrs, ka ir sabojātas manas iespējas iet skriet, pastaigāties pa mežu, sēdēt pagalmā uz soliņa, vilkt mīļākās kurpes, turklāt arī mati būs sačakarēti, līdz ar to tos var nemazgāt. Ja tā apdomājas, dušā vispār šodien var neiet, jo tāpat no mājas ārā neiešu. Šādās dienās negribas ne gleznot, ne lasīt, ne rakstīt, ne sazvanīties ar draudzenēm, ne skatīties filmas. Kaut kā parasti arī tā ir, ka jūtos ar katru stundu aizvien nelāgāk, tāpēc pusdienas taisīt arī negribu, un apēdīšu čipsus un konfektes, kas palikušas no citas reizes. Dīvaini, ka pēc tam jūtos vēl mazliet sliktāk. Uz vakarpusi jau jūtu, ka no nemazgāšanās es sāku riebties pati sev, un to kaut kā nebūt vajag izgāzt uz kādu. Tieši laikā ierodas mājās vīrs, un ir perfekta izdevība kaut ko indīgu pateikt, ja viņam gan darbā gājis labi (tas vispār ir neloģiski, man liekas, ka viņš kaut ko tīšām fantazē, lai mani kaitinātu).

Lai vai kā, šis viss ļoti labi strādā, un ir acīmredzami, ka šo lejupejošo garastāvokļa līkni izraisa tieši lietus. Pārējie to vēl vairāk apstiprina, jo arī viņiem dienas beigās garastāvokļa vairs nav. Es jau pie tā neesmu vainīga! Un tā kā Latvijā pusi mēneša dienu līst lietus, tad paši saprotiet, ka depresija ir neizbēgama, kaut ko konsekventi darīt no dienas dienā nemaz nevar, un tad vēl tas, ka mūždien tieši šajās dienās nākas ēst kaut ko briesmīgi neveselīgu... Likumsakarīgi, ka es pieņemos svarā atkal un atkal, un patīku sev aizvien mazāk. Ja vien man būtu izvēle darīt kaut ko citādi, bet man jau nav! Es jau mākoņus nevaru aizstumt!

Nesaprotu vispār, kāpēc šādās dienās vajadzētu fokusēties uz to, ko ir iespējams darīt. Tak ir tik daudz tā, kas liegts! Nav ko arī klausīties tās priecīgās dziesmas, jo tas vienkārši neiederās dabas noskaņās. Darīt sev kaut ko labu un jauku vajag un drīkst tikai tad, kad tas ir nopelnīts ar smagu darbu - slikts garastāvoklis nav attaisnojums, lai darītu kaut ko, kas nebija ieplānots.

Ja vien es dzīvotu tur, kur ir vienmēr silts! Konkrētāk gan tur, kur arī praktiski nekad nelīst, nav pārāk karsts, nedzīvo nekādi briesmīgi kukaiņi un plēsīgi dzīvnieki, nekad nenotiek kari, nav vulkānu, zemestrīču, plūdu un viesuļu. Tiem, kas tādās vietās dzīvo, noteikti nav nekādu problēmu. Ja ir, tad viņi ir nožēlojami attaisnojumu meklētāji. Viņi pat iedomāties nevar, cik mums te nomācoši dzīvot. Pārvākties tur, kur ir tik ideāli, es nevarēšu nekad mūžā, jo es neprotu nekādas tādas eksotiskas valodas, man tur nav draugu un ģimenes, un vispār tas ir pārāk sarežģīti. Kaut ko šajā sakarā risināt vienkārši neceļas roka. Man viennozīmīgi ir vieglāk pažēlot sevi ar kādu bulciņu vai cepumiņu. Labi, ka vismaz nav nevienam īpaši šo jāskaidro, visi jau paši saprot, kā šis zemes pleķītis uz pasaules ir apdalīts. Ja kāds te man nepiekrīt, tad viņam vienkārši nepielec nekas.

Neliela piebilde: man vislielāko prieku sagādā dažādas no laikapstākļiem pilnīgi neatkarīgas nodarbes, piemēram, lasīšana, rakstīšana, gleznošana, silta saruna ar draudzeni vai vienkārši laba filma. Arī meditācija ir forša štelle, un vispār man lietus patīk, ja pati neesmu slapja līdz ādai.

Vislielākajā nevainībā,

Tava Sērijveida Vainotāja