Dream, come true

Bailēm ir milzīgs paralizējošs spēks. Daļu savas dzīves esmu bijusi drosmīga, bet sajūtas saka, ka ne pietiekoši. Ir tā muļķīgā sajūta, ka stāvu kaut kā apbrīnojami skaista piekšā, bet baidos atvērt acis un to ieraudzīt. Baidos: ja nu man nepatiks, ja nu man patiks tik ļoti, ka viss vecais pēkšņi šķitīs "nekas", ja nu ar mani kaut kas notiks, ja nu man neveiksies, ja nu tas būs kas pavisam cits, ja nu, ja nu, ja nu... Bezjēdzīgi prātuļojumi.

Ir laiks - laiks iekāpt savos sapņos ar abām kājām, ne tikai skatīties uz tiem kā garāmslīdošā iedomu ainā. Kāpēc? Jo ne vienmēr viss ir tā kā šķiet, jo ne visas bailes ir jāizmanto kā atrunas, lai kaut ko nedarītu, jo dzīves garšu un prieku var izjust tikai tad, kad nedzīvo savā prāta būrī, gaidot, kad lietas pašas no sevis notiks, mainīsies, pāries, atrisināsies... Reizēm kaut kas ir jādara, lai būtu labāk vai vismaz citādāk. Lai to izdarītu, esmu apņēmusies izdarīt 12+ kaut nedaudz biedējošas, satraucošas un neiepazīstas lietas gada laikā jeb apmēram reizi mēnesī pārbaudīt savu baiļu robežas, izdarot kaut ko, kas saistās ar maniem sapņiem vai vērtībām, bet ko citkārt vēl / vairs neesmu uzdrošinājusies. Labi, varbūt reizēm tie būs pilnīgi nieki vai tā tas izskatīsies no malas, taču katrai lietai, ko darīšu, būs arī savs pamatojums. Atzīšos, ka pat tāda apņemšanās man rada satraukumu, vēl jo vairāk publiskā formātā.

Es neceru, ka šis izaicinājums, sevis pārvarēšana kaut ko radikāli mainīs manā dzīvē. Tomēr man ir nelielas aizdomas, ka reālāku skatījumu uz savām spējām, prāta kļūdām, intuīciju, citiem cilvēkiem un lietu kārtību pasaulē gan palīdzēs iegūt. Pat ja pavisam nedaudz, ar to ir gana. Ceru, ka vismaz dažos no izaicinājumiem būs jautri!

Plāns ir tāds:

- Vispirms centīšos sev godīgi un pēc iespējas specifiskāk definēt, kas ir tās lietas, pieredzes, apstākļi, no kuriem baidos,

- Pa vienai izvēlēšos kādu no savām bailēm un parakāšos tajās dziļāk - centīšos saprast, kas tieši mani tajā visā baida, cik loģisks ir baiļu pamatojums, cik ticams ir ļaunākais scenārijs, kāda ir varbūtība, ka tas vispār iestāsies, kādi ir potenciālie ieguvumi, ja nekas ļauns nenotiks, un ar ko es riskēju, šķērsojot šo baiļu robežu, pat ja tas šķiet riska vērts pasākums.

- Piemeklēšu iespējami labāko veidu kā šīs bailes notestēt dzīvē. Iespējams, ka šādas tādas bailes atzīšu par pārāk pamatotām, lai baiļu robežu šķērsotu, taču fokusēšos uz tādām pieredzēm, kuras spēju sevi motivēt iziet, izjust uz savas ādas, un ticu, ka atgriezīšos no tām sveika un vesela.

- Padalīšos ar saviem iespaidiem, secinājumiem, iespējams, arī "briesmīgajām sekām". Darīšu to te un Instagram, lai nesāktu ņuņņāties un nepiečakarātu pati sevi tikai tādēļ vien, ka ir bail. Tādēļ arī jebkurš mans sekotājs var droši mani bakstīt un piekasīties, ja mēneša laikā absolūti nekas tāds nav noticis, ko esmu sev šeit apsolījusi.

Tā. Sākšu ar to, ka piefiksēšu lietas, pieredzes, apstākļus, emocijas, no kurām man ir bail. Par to, "kas apakšā" padomāšu kārtīgi pirms un pēc katra konkrētā izaicinājuma izpildes.

Manas bailes (secībai nav saistības ar baiļu lielumu) :

- izskatīties smieklīgai publiski

- izteikt savu viedokli, kas citiem nav ērts un izdevīgs

- kukaiņi, lieli kukaiņi un tārpi - jo tuvāk manai ādai, jo trakāk

- dzīvot ļoti trūcīgi, palikt bez stabiliem ienākumiem

- konfliktēt

- saņemt atraidījumu diezgan plaša spektra situācijās

- pieņemt citu cilvēku emocionāli sarežģīto reakciju pret mani vai manām izvēlēm un nejusties par to vainīgai, atbildīgai, neizpatikt, ja daru to, ko uzskatu par pareizu sev

- būt pilnīgi vienai ilgāk par vienu dienu

- viss ekstrēmais, kas saistās ar bailēm notizloties riskantā mirklī, piemēram, sērfot, lēkt ar izpletni, braukt ar kvadraciklu, skrituļdēli vai moci

- lūgt palīdzību un uzticēties rezultātam - nepārtaisīt, nenoliegt un neizmest

- stipras un / vai ilgstošas sāpes

- būt vājai un atzīt nespēju kaut ko izdarīt perfekti

- aiziet no algota darba un kļūt pilnīgi atbildīgai par visu procesu, kā manā kontā ienāk nauda

- būt uzmanības centrā, piesaistīt sev uzmanību publiski un tā, kā es citkārt teiktu, ka to darīt ir "lieki", lai vai ko tas nozīmē un lai vai kas ir lieks

- dzīves nogalē nožēlot, ka neesmu darījusi, ko gribu, bet gan to, kas ir "pareizi"

- novecot, kļūt krunkainai un zaudēt matus

-kļūt par apgrūtinājumu citiem vai vienkārši tik vājai un kopjamai, ka zaudēju pašnoteikšanos pat par elementārām lietām.

Iesākumam būs gana. Iespējams, šo vēl papildināšu, attīstoties domai.

Savu sarakstu ar lietām, ko vēlos izdarīt, pirms nolieku karoti, ievetošu mazliet vēlāk. Maza balstiņa saka, ka jāpublicē šis, vēl pirms esmu izdarījusi visu, visu, visu un vēl mazliet, citādi perfekcionisma gēns man neļaus šo rakstu publicēt.